Pie kriminālatbildības parasti sauc tikai par uzturlīdzekļu nemaksāšanu

 

Par parādu nemaksāšanu, ja vien jau līgumu slēgšanas brīdī parādniekam nav bijis nodoms parādus nemaksāt, pie kriminālatbildības nevar saukt. Taču ir viens izņēmums - pie kriminālatbildības var saukt par uzturlīdzekļu nemaksāšanu (Krimināllikuma 170.pants). Pieteikumus policijai par kriminālprocesa ierosināšanu parasti iesniedz Uzturlīdzekļu garantiju fonds un policijai ir ļoti viegli pierādīt parādnieka vainu, tāpēc daudzus parādniekus notiesā par uzturlīdzekļu nemaksāšanu.

​

​

​

Kriminālprocesi saistībā ar citu parādu nemaksāšanu tiek ierosināti ļoti reti

 

Policijai trūkst resursu daudz nopietnāku noziegumu izmeklēšanai, tāpēc policija faktiski nekad neierosina kriminālprocesus saistībā ar parādu nemaksāšanu, pat tad, ja tiešām ir pamats uzsākt kriminālprocesu. Tāpēc nav jābaidās, ka par tipiskajiem parādu nemaksāšanas gadījumiem var saukt pie kriminālatbildības (izņemot par uzturlīdzekļu nemaksāšanu), piemēram, patēriņa kredīta ņēmējam nav jābaidās par kriminālatbildību, ja viņš ir paņēmis par daudz kredītus un nevar tos samaksāt. 

​

​

​

Parādu piedzinēji un kreditori draudus ierosināt kriminālprocesu izmanto tikai kā līdzekli, ar ko piespiest parādnieku maksāt parādus

  

Iespējamā kriminālatbildība tiešām ir ļoti nopietns drauds, tāpēc parādu piedzinēji šo draudu bieži izmanto, lai iebiedētu un psiholoģiski ietekmētu parādnieku un piespiestu viņu maksāt parādus (sk. Kā parādu piedzinēji piedzen parādus?).

​

​

​

Kriminālatbildība par kredīta un citu aizdevumu negodprātīgu saņemšanu un izmantošanu

​

Par vienkāršu negodprātīgu kredītu nemaksāšanu notiesāt nevar, tomēr kriminālatbildība draud par dažādām citām negodprātīgām darbībām saistībā ar kredītu ņemšanu. Saskaņā ar Krimināllikuma 210.pantu parādnieku var notiesāt, ja aizņēmējs apzināti (ar nodomu) ir sniedzis nepatiesas ziņas aizdevuma devējam aizdevuma ņemšanas laikā vai aizdevuma izmantošanas laikā. Tomēr kredītu ņēmēji ļoti reti apzināti sniedz nepatiesu informāciju un policijai ir grūti pierādīt, ka kredīta ņēmējs ir apzināti sniedzis nepatiesu informāciju. Piemēram, apzināti nepatiesu ziņu sniegšana nebūs dāžādu pārpratumu vai anketās neprecīzi noformulētu jautājumu dēļ sniegta nepatiesa informācija, vai nepatiesas informācijas sniegšana par faktiem, par kuriem kredīta devējam pašam saskaņā ar likumu bija pienākums pārliecināties, pieprasot no parādnieka dokumentus, vai neoficiālo ienākumu vai tuvinieku piešķirtās naudas pieskaitīšana saviem ienākumiem, vai nepilngadīgo bērnu kā apgādājamo nenorādīšana, tāpēc, ka bērni faktiski dzīvo pie otra vecāka vai viņus uztur otrs vecāks.

  ​​​

Kredītu devēji, it īpaši kredītu devēji, kas nav bankas, ļot reti lūdz uzsākt kriminālprocesu par nepatiesu ziņu sniegšanu, un tāda iespēja, ka policija uzsāks kriminālprocesu par nepatiesas informācijas sniegšanu, ir pavisam niecīga. Ļoti daudzi parādnieki ir snieguši nepatiesu informāciju kredīta devējiem, taču praksē neviens no viņiem par to nav saukts pie kriminālatbildības.

​

Praksē parasti kredīta ņēmējus sauc pie kriminālatbildības tikai tad, ja viņi ir viltojuši kredīta devējam iesniegtos dokumentus.

​

​

​

Kriminālatbildība par kredīta izkrāpšanu

​

Gadījumos, kad parādnieks ir ņēmis aizdevumu, bet jau pirms aizdevuma saņemšanas viņam nav bijis nodoma šo aizdevumu atmaksāt, t.i, parādnieks jau pirms kredītu ņemšanas ir izplānojis neatmaksāt aizdevumu, parādnieku var notiesāt par krāpšanu saskaņā ar Krimināllikuma 177.pantu.

​

Par krāpšanu notiesāt ir daudz grūtāk un tas notiek ļoti reti, jo policijai un prokuratūrai ir jāpierāda daudz vairāk apstākļi. Par krāpšanu (nodomu jau pirms kredīta ņemšanas nemaksāt parādus) liecina tikai parādnieka rīcība. Piemēram, par nodomu neatmaksāt kredītu var liecināt neparasta, neizskaidrojama un neloģiska parādnieka rīcība, piemēram, tas, ka parādnieks nav veicis nevienu līgumā paredzēto maksājumu, vai ka kredīta ikmēneša maksājumi ir acīmredzami tik ļoti lieli, ka parādnieks tos nekādi nevarēja plānot maksāt. 

​

Lai notiesātu par krāpšanu, ir nepieciešams, lai kreditoram būtu radušies zaudējumi, tāpēc no kriminālatbildības par krāpšanu var izvairīties, atmaksājot aizdevumu.

​

​

 

Kriminālatbildība par mantas nobēdzināšanu, lai izvairītos no piedziņas vēršanas uz šo mantu

​

Par mantas vai naudas slēpšanu vai atsavināšanu, lai izvairītos no parāda maksāšanas, draud kriminālatbildība saskaņā ar 220.pantu.

​

Parasti par mantas nobēdzināšanu sauc pie kriminālatbildības tikai tad, ja ir nobēdzināta ieķīlātā manta. Par citām darbībām, kuru mērķis ir nepieļaut parādu piedziņas vēršanu uz parādnieka mantu, piemēram, par mantas atdāvināšanu vai nodošanu laulātajam, šķirot laulību, kriminālprocesus neuzsāk. 

 

​

​

Krimināllietās tiesa piedzen arī parādus

​

Visos gadījumos, kad parādnieku sauc pie kriminālatbildības, naudu, ko ir pazaudējis kreditors, piedzen no parādnieka.

​

Parādu, kas ir piedzīts ar spriedumu krimināllietā, fiziskās personas maksātnespējas procesā nevar dzēst.

​

Vēl nepatīkamāku situāciju padara tas, ka tiesu izpildītājam, piedzenot zaudējumu atlīdzību saskaņā ar lēmumu vai spriedumu kriminālprocesā, ir jāpiedzen no parādnieka vienā mēnesī vairāk nekā piedzenot vienkāršu parādu. Tiesu izpildītājam ir jāatvelk 50% no parādnieka mēneša ienākumiem, un viņam nav jāatstāj parādnieka rīcībā katru mēnesi minimālā mēneša darba alga (700 eiro), bet gan tikai pusi no minimālās darba algas. Tā rezultātā, ja parādniekam ir neliela alga, parādnieks var būt spiests iztikt mēnesī ar 350 eiro (sk. Kā tiesu izpildītājs piedzen parādus?).

 

​

​

Ko darīt?

​

Ja kreditors vai parādu piedzinējs apgalvo, ka par parāda nemaksāšanu griezīsies policijā, vai parādniekam pašam ir aizdomas, ka pret viņu var uzsākt kriminālprocesu saistībā ar parādiem, vispareizāk ir rīkoties šādi:

     

• neticēt parādu piedzinēju un kreditoru teiktajam par kriminālatbildību, nekonsultējoties ar juristu, jo kreditori un parādu piedzinēji parasti kriminālatbildību izmanto tikai kā draudus, arī tad, ja kriminālprocesu nemaz nav iespējams ierosināt,

  ​   

• konsultēties ar juristu, lai noskaidrot, vai ir pamats baidīties par kriminālatbildību;

  ​  

• ja ir pamats ierosināt kriminālprocesu, maksāt kreditoram vai vismaz maksāt parādus līdz noilguma termiņa beigām (5 līdz 15 gadus atkarībā no nodarījuma veida),

   ​   

• atlikt maksātnespējas procesa uzsākšanas atlikšanu līdz noilguma termiņa beigām, jo maksātnespējas uzsākšana kreditoram var būt pamudinājums pārbaudīt, vai pret parādnieku nevar uzsākt kriminālprocesu.

​

Tajos retajos gadījumos, kad kreditors jau ir iesniedzis iesniegumu policijā un policija prasa parādniekam sniegt paskaidrojumus, šos paskaidrojumus policijai noteikti ir jāgatavo ar jurista palīdzību, ļoti rūpīgi un izsmeļošus. Ļoti svarīgi ir jau pašā sākumā izdarīt visu iespējamo, lai policija neierosinātu kriminālprocesu, jo daudz vieglāk ir novērst kriminālprocesa ierosināšanu nekā vēlāk panākt kriminālprocesa izbeigšanu.