Administrators prasti pārdod tikai automašīnas un nekustamo īpašumu

​

Administrators parasti pārdod tikai maksātnespējīgajai personai piederošo nekustamo īpašumu un automašīnas. Parasti dzīvoklis, māja, zemesgabals un automašīna ir vienīgās vērtīgās fiziskajai personai piederošās mantas. Nekustamo īpašumu un automašīnas ir viegli pārdot, tām vienmēr var atrast pircējus un pārdošanas izmaksas ir salīdzinoši nelielas salīdzinājumā ar iegūtajiem līdzekļiem. (sk. arī Maksātnespējas process, ja parādniekam pieder nekustamais īpašums vai cita vērtīga manta).

​

Citu mantu, kas nekur nav reģistrēta, administratori pārdod ļoti reti. Administrators par to, ka maksātnespējīgajai personai pieder nekur nereģistrēta vērtīga manta, piemēram, dārglietas vai mākslas darbi, var uzzināt tikai no pašas maksātnespējīgas personas. Un, lai gan saskaņā ar likumu maksātnespējīgajai fiziskajai personai ir jāsniedz administratoram patiesa informācija par savu mantu, taču, ja viņa to neizdara, administratoram ir gandrīz neiespējami par šādu mantu uzzināt.

​

Administratori reizēm pārdod arī citu mantu, kura ir reģistrēta vai par kuras esamību var uzzināt no valsts iestādēm, piemēram, kapitāla daļas vai akcijas, vērtspapīrus, ieročus, bet administratori to dara tikai tad, ja šo mantu ir lietderīgi pārdot.

  

   

Administrators nepārdod mantu, ko nav lietderīgi pārdot

​

Administratori nepārdod mantu, kuru nav lietderīgi pārdot, t.i. tādu mantu, kuru pārdodot var iegūt līdzekļus, kas nav lielāki par šīs mantas pārdošanas izmaksām.

 

Mantas pārdošanas mērķis nav radīt neērtības maksātnespējīgajai personai, bet gan iegūt līdzekļus kreditoru prasību segšanai. Šī iemesla dēļ parasti netiek pārdotas lietotas mēbeles, apģērbi, trauki un tamlīdzīga manta (sk. arī Maksātnespējas process, ja parādniekam nepieder vērtīga manta).  

​

​

Administrators nedrīkst pārdot mantu, ko izmanto bērni, un mantu, kas parādniekam ir nepieciešama ienākumu gūšanai

​

Administrators NEDRĪKST pārdot tādu mantu, ko izmanto bērni, tajā skaitā datorus, divriteņus, un tml.

​

Administrators NEDRĪKST pārdot arī maksātnespējīgajai fiziskajai personai piederošo mantu, kas viņai ir būtiski nepieciešama ienākumu gūšanai, t.i. darbam nepieciešamo mantu, kas var būt arī automašīna. Taču parādniekam ir jāpamato un jāpierāda, kāpēc šī manta ir nepieciešama ienākumu gūšanai.

  

  

Maksātnespējas procesā var pārdot arī laulātā mantu

​

Par parādiem laulātais un citi radinieki neatbild. Taču parādnieks atbild par saviem parādiem ar mantu, kas pieder abiem laulātajiem kopīgi, samērā ar viņam piederošo daļu, tāpēc administratoram ir jāpārdod arī tā laulāto kopīgās mantas daļa, kas pieder maksātnespējīgajai personai, neatkarīgi no tā, uz kura laulātā vārda tā ir reģistrēta. 

​

Uz administratoru attiecas tie paši noteikumi par laulātā mantas pārdošanu, kas uz tiesu izpildītāju (sk. Vai tiesu izpildītājs var piedzīt parādu no vīra vai sievas?)

​

Jautājums, kas ir kopīgā manta un cik liela daļa no kopīgās mantas pieder katram laulātajam, ir sarežģīts, bet vēl sarežģītāk to ir noskaidrot un pierādīt juristam no malas – tāpēc likumā ir noteikta laulāto kopīgās mantas prezumpcija, proti, pieņēmums, ka tā manta, ko viens laulātais ir ieguvis par atlīdzību laulības laikā pieder abiem laulātajiem kopīgi.  Ja parādnieks vai viņa laulātais vēlas pierādīt, ka manta pieder otram laulātajam kā atsevišķā manta, kuru administrators nevar pārdot maksātnespējas procesa laikā, viņiem tas pašiem ir jāpierāda ar ar attiecīgiem dokumentiem.

​

Pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas ir jānoskaidro, kuram laulātajam un kādā daļā pieder nekustamais īpašums (arī tad, ja tas Zemesgrāmatā ir reģistrēts uz otra laulātā vārda) vai cita vērtīga manta, lai maksātnespējas procesā nebūtu pārsteigumi un lai jau pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas varētu izdarīt visu, ko atļauj likumi, lai šo mantu pasargātu. 

  

  

No īpašumiem un mantas pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas nedrīkst atbrīvoties neapdomīgi

​

Nereti parādnieki atdāvina vai pārdod par zemāku cenu īpašumus un automašīnas saviem radiniekiem vai draugiem, lai tiesu izpildītājs vai administrators nevarētu šo mantu pārdot. Tomēr tā ir visnepareizākā rīcība. Gan Maksātnespējas likumā, gan Civillikumā un pat Krimināllikumā ir paredzēti mehānismi, kas aizsargā kreditorus pret šādu rīcību. Maksātnespējas procesā šādus darījumus administratoram ir pienākums prasīt atzīt par spēkā neesošiem (sk. Darījumu atzīšana par spēkā neesošiem maksātnespējas procesā).

  

  

Ieķīlāto māju vai dzīvokli var nepārdot, ja parādnieks un banka par to vienojas 

​

Maksātnespējas likums nosaka, ka visa parādnieka manta maksātnespējas procesā ir jāpārdod, atstājot parādniekam tikai pašu nepieciešamāko mantu. Taču ir viens izņēmums – maksātnespējas procesā var nepārdot ieķīlāto mājokli, tas ir, dzīvokli un māju (bet ne zemi), ja parādnieks un banka par to vienojas.

​

Likums atļauj parādniekam un bankai noslēgt šādu vienošanos tikai tad, ja pastāv šādi nosacījumi:

• parādniekam šajā mājā vai dzīvoklī ir jābūt deklarētai adresei pēdējo sešu mēnešu laikā pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas;

• mājai vai dzīvoklim ir jābūt ieķīlātam par labu bankai.

 

Likums precīzi nenosaka, kam jābūt šajā vienošanās. Vienīgā obligātā prasība ir parādniekam maksātnespējas procesa laikā maksāt bankai samaksu, kas nav lielāka par attiecīgā dzīvokļa vai mājas īres maksu.

​

Likums nosaka, ka banka un parādnieks, ja viņi noslēdz vienošanos par ieķīlātā dzīvokļa vai mājas saglabāšanu, var vienoties par saistības pilnīgu vai daļēju dzēšanu. Ja viņi to neizdara, maksātnespējas procesā attiecīgā saistība pret banku netiek dzēsta (sk. Kādus parādus nedzēš maksātnespējas procesā?).

  

  

Ko darīt?

 

Jāatceras, ka padomus, kā paglābt mantu un īpašumus nav iespējams atrast internetā. Arī draugu un paziņu veiksmes formulas nav ieteicams atkārtot - situācijas var būt ļoti dažādas, tiesu prakse mainās, iesaistītie spēlētāji mainās un mācās no savām kļūdām. 

 

Ieteikumi šajā sakarā ir divi. Vispirms, par savas mantas pasargāšanu ir jārūpējas ļoti savlaicīgi, un otrkārt - ar pieredzējuša jurista palīdzību, kas rūpīgi izskaidros gan ieguvumus, gan riskus tam vai citam rīcības modelim, kā arī ieteiks piemērotāko.